Literatūra un kinomāksla pieradinājusi cilvēku, dzirdot vārdu “smogs”, tūdaļ iedomāties senāka gadsimta Londonas necaurredzamās ielas, kurās klejo Džeks Uzšķērdējs. Taču nu arī Rīga piedzīvojusi īstu smogu – tā pirms pāris dienām arī Rīgā bezvējš ciešā sadarbībā ar rūpnīcām un automašīnām radīja tik pamatīgu “smaceni”, ka… Bet ko nu es te stāstu, vislabāk lai manis vietā runā veiksmīgās fotogrāfijas, ko mums izdevās iegūt no kādas jaunas sievietes, kas todien trāpījusies īstajā laikā un vietā.
© Ilze Linde
Skats skaists un reizē briesmīgs…
[Reply]
Ir gan. Vējainās dienās mēs to neredzam un domājam, ka nekāda sevišķā piesārņojuma jau nav…
[Reply]
Traki jau ir arī tas, ka mūsu latvietīšiem smogs vēl ir tāds pētāmais objekts, tāds brīnums, kurš smuki izskatās, skatās un brīnās, un saka: “o, smuki”. Muļķīgi tā…
[Reply]
Ou jā. Skats ir iespaidīgs. Vai tajā laikā arī elpot bija grūti? Žēl Rīgas, bet jācer, ka vējš visu sakārtos.
Man tagad milzīgs kontrasts jo dzeru ūdeni no krāna nesatraucoties, ka varētu ko saķert un katra pastaiga ārā veldzē un iedvesmu. Esmu Norvēģijas kalna galā dziļu sniegu ieskauts.
[Reply]
Garjānim: Daži paziņas patiešām sūdzējās, ka jūtami smokot.
MR: tā jau ir, vienkārši daudzi nemaz neapzinās, ka smogs nav parasta migla, bet gan stāvošas izplūdes gāzes no auto un rūpnīcu dūmeņiem.
[Reply]