Sākumā es šo rakstu gribēju nosaukt vienkārši “Pilsēta runā” un rakstīt tieši par formu, nevis kādu konkrētu gadījumu, taču apstākļi piespieda mani pārdomāt – procesā radās jauni fakti, kas liecina, ka Rīgas pilsētā norisinās kāds interesants stāsts. URBAN LOVE STORY. Lasiet tālāk, un Jūs visu sapratīsiet.
1. daļa: Pilsēta runā
Zīmēšana un rakstīšana izsenis ir bijušas nozīmīgas cilvēka pašizteikšanās formas, jo īpaši tajos gadījumos, kad to rezultātus izrādījies iespējams publiskot un gūt par tiem atzinību. Mūsdienās radoši informatīvā trokšņa apstākļos ļaudis gudro arvien jaunus paņēmienus, kā savu pūliņu augļus prezentēt masām. Piemēram, pilsētvidē tāds paņēmiens ir grafiti, kā arī vesela gūzma uz šo nosaukumu tikai nepelnīti pretendējošu ķēpājumu. Vairumā gadījumu (protams, ar izņēmumiem) diemžēl jāsecina, ka izveidotie uzraksti ir a) banāli; b) traucējoši; c) necieņas pilni pret cilvēku darbu (sākot ar ēku un būvju īpašniekiem un beidzot ar sētniekiem). Tāpēc cilvēki, kas jūtas atbildīgi, cenšas izvēlēties tādas metodes, kas sniedz ne tikai tiešu rezultātu, bet vēl arī dod papildus pozitīvo auru izvēlētā paņēmiena dēļ.
Viens labs piemērs šim ir zīmējumi un raksti smiltīs vai, kas mums šobrīd ir aktuālāk, sniegā. Nebūsiet taču aizmirsuši vēl pavisam neseno fizmatu vēstījumu sniegā uz aizsalušās Daugavas? Tā bija ne tikai asprātīga studentu aktivitāte, bet arī pietiekami ironiska reakcija uz valsts ekonomisko situāciju, ko varētu saukt pat par sociālo plakātu. Arī citās valstīs ļaudis laiku pa laikam izmanto šo metodi ne tikai izklaidei, bet arī sociāli nozīmīgiem un pat politiska rakstura vēstījumiem. Piemēram, pirms dažām dienām Ukrainā dažādu jaunatnes organizāciju biedri uz dīķa ledus no sniega izveidojuši milzīgu uzrakstu, kas simbolizē piemiņu kara varoņiem – katra burta izmēri esot apmēram 10×8 metri, bet augstums virs dīķa līmeņa – 1 metrs. Burti ir nokrāsoti sarkanā krāsā, kas dara tos vairāk kā pamanāmus no visām pusēm. Minētajā fizmatu akcijā divi zaķi tika šauti ar vienu šāvienu, burtu pamatnei izmantojot tumšu kūdru.
Starp citu, jaunajiem studentiem ir jau radušies sekotāji – šo uzrakstu piefiksēju tepat pie uzbēruma Dzelzceļa tilta rajonā. Pameklējot internetā, gan top skaidrs, ka tā autors gan nav plaši pieteicies, arī vēstījuma mērķis pagaidām nav zināms. Varbūt kādam ir vairāk informācijas kā man? Ja tā, padalieties – ar prieku par to pastāstīšu arī saviem lasītājiem.
Lūk, vēl daži foto, kas tapuši krietni vien senāk – viens priekš kādiem 14 gadiem, otrs vēl senāk. Pirmajā nosacīti redzama mana pirmā lielā love kaut kur Daugavpils sniegos, otrā – tiešais sencis smilšu karjeros starp Gulbeni un Balviem.
Savukārt, šī bilde ir teju relikvija, kadrs iz pirmā UrbanTrip ceļojuma tai 2004. gada pavasara dienā, ar kuru mēs līdz šim datējam attiecīgā veidojuma kā organizētas kustības dzimšanu.
Šeit es biju nonācis tuvu raksta beigām un taisījos to drīz publicēt. Tad piezvanīja tēvs, un sākās stāsta otrā daļa.
2. daļa: Urban Love Story.
Interesanti. Šorīt zvana tēvs (kura darba pienākumos ietilpst braukāšana ar kravas busu pa pilsētu un kurš labi pārzina manus “urbānos vaļaspriekus”), saka – tev tas ir jāredz, drīz piebraukšu. Piebrauc ar – un aizved mani uz Juglu, kur es atrodu šo te:
Uzraksts, manuprāt, izpildīts tādā pat veidā, kāds bija iepriekš redzams pie dzelzceļa uzbēruma. Kas tas ir – kāds pilsētas mīlas stāsts vai kāda sevišķa akcija? Vai varbūt vienkārši kāds tāpat vien izklaidējas, lai jauktu cilvēkiem prātus? Būtu jau skaisti domāt, ka tas ir Rīgas variants senajam Šekspīra mīlas stāstam. Galu galā, ko tik paši tādās situācijās nesadarām… Atkārtošu tikai raksta 1. daļas frāzi, šoreiz ar vēl lielāku pārliecību – ja kādam ir vairāk informācijas par šo, sūtiet šurp. Gribu zināt!
Jaunākie komentāri