Neatbalstīties

Nesen Twitter plašumos manīju pāris personas strīdamies par kādas frāzes pārpublicēšanu bez atsauces no viena resursa otrā. Un biju pārsteigts, ka frāze jau, izrādās, nāk no manis paša. Precīzāk, no kāda  ar ārzemju viesiem saistīta pasākuma pirms dažiem gadiem un vismaz latviskajā apritē patiesi no manis aizgājusi. Turklāt ciešā saistībā ar UrbanTrip, tamdēļ pastāstīšu šo piedzīvojumu arī Jums, ja reiz atgādināts, hehe.

Notika tas 2006. gada pašā nogalē, kad ciemos uz Latviju devās divi somu urban exploration fani – Tomass un…. hm, patiesi neatceros, kā otru sauc, jo visa organizatoriskā sarakste, kā arī vēlāka kontaktēšanās ir  notikusi tikai ar Tomasu. Pieteicās paši, izlasījuši kaut kur par “Urbantrip”. Gribot ekskursiju Latvijas objektos. Un tātad – 30. decembra rīts, dodos uz hosteli, kurā šie apmetušies un kur sarunāts vestibilā tikties. Zinot ceļojošu somu ieradumus, rēķinos ar faktu, ka ciemiņi varētu izrādīties darboties vēl nespējīgi. Tomēr sēžu un gaidu.

Gaitenī parādās liela auguma garmatains tēvainis, pagalam drūmu ģīmi un kreklā ar uzrakstu “Fucking freezing”. Domāju – šitādi subjekti ir tieši manā garā (raugi, es jau nezināju, kā tie mani dienas aizbilstamie  īsti izskatās). Ar neredzošu skatienu izslāj cauri vestibilam, paiet man garām un aizslīd WC virzienā. Žēl. Turpinu gaidīt.

Pēc krietna brītiņa īgnais subjekts parādās atkal. Taču šoreiz viņš izstiepis muti platā smaidā, speras man klāt un saka: hei, jū mast bī Džerrī! Nuja, tā tiešām ir. Protams, tas ir somu pārstāvis Tomass, kurš kopā ar draugiem vakar ir par godu vizītei Latvijā labi “ieķemmējis” un nu mokās ar zināmu sindromu, kamēr viņa kompanjons neatceros-kā-sauc vispār vēl nav modies. Gaidu vēl kādas minūtes divdesmit, kamēr Tomass iegūst no viņa pozitīvu, dzīvības procesus apliecinošu reakciju – un tad vēl pēc kāda laiciņa varam doties apsolītajā ceļā.

Taisnību sakot, ja abi ceļabiedri būtu vietējie, es viņiem šo prieku liegtu, taču tālu ceļu mērojušiem ļautiņiem šoreiz jūtos spiests neatteikt plānoto pasākumu – un somi arīdzan drīz izskatās jau pietiekami atžirguši, lai ceļā nerastos liekas problēmas – vismaz ne fiziskas. Par garīgajām tūdaļ runāsim, he.

Vilcienā paģirainie somi vēl iepriekšējā vakara vēsmās uzvedas diezgan pamanāmi. Sniedzot viens otram sāļos riekstiņus, divdomīgi piemiedz aci un skaļi saka: “Here, grab my nuts”. Un tādā garā. Nav tik svarīgi kopumā, taču tieši tas mūs laikam noskaņo tā, lai varētu rasties iepriekš pieminētais valodniecības šedevrs, hehe.

Visbeidzot notiek TAS. Stāvam tamburā, gaidām vilciena pienākšanu stacijā. Tomass pēkšņi sāk pamatīgi smieties – izrādās, šis ievērojis uz durvīm uzrakstu “neatbalstīties” un savā izvirtušajā prātā sadalījis to sekojošās sastāvdaļās: neat (1. smalks, 2. liellopu) + balls + titties. Kā izbijis valodniecības adepts kārtīgi sasmējos arī es – ne tik daudz par joku, drīzāk par to, ka cilvēka smadzenes vispār ir spējušas tādu saistību ģenerēt. Starp citu, tobrīd mēs vēl nedaudz arī par valodas jautājumiem aizrunājāmies – un šobrīd vairs nesaprotu, kā tieši, taču toreiz man tiešām izdevās somiem angļu valodā pastāstīt un pat izskaidrot senu ģimenes jociņu par līdzīgiem uzrakstiem iz Padomju Latvijas laika – kas skaidrā krievu valodā vēstīja – “nepieziloņoties” (не приСЛОНяться). Tēvs mēdza smīkņāt, ka derētu ieviest arī uzrakstu “не приверблюживаться”.

Bet nu mani sāk mākt slinkums – tālāk nestāstīšu, hehe. Nekas jau tāds īpaši specifisks vairs nenotika. Vienīgais, procesā vēl norunājām nākamā gada otrajā dienā tikties vēl vienam braucienam industriālā vidē, taču Jaungada svinības abus somu viesus nokāva – un dzīvē tikušies kopš tā laika vairs neesam…