Kad, Heses vārdiem runājot, sirmot sācis akots un nesniedz tālu vairs acs*, cilvēkam mēdz uznākt kāre atskatīties pagātnē uz to, kā tad visādas labas lietas un parādības ir kādreiz sākušās. “UrbanTrip” gadījumā var runāt par veseliem diviem dzimšanas posmiem – pirmo 2004. gadā, kad vispār sāka veidoties kustības ideja un kopā pulcējās cilvēki, kuri bija allaž gatavi teju jebkurā brīdī pamest visu darāmo un mesties skrējienā uz kārtējo pamesto rūpnīcu vai rāpties ugunsdzēsības tornī. Bet noteikti jāmin arī 2005. gads, kad “UrbanTrip” pirmoreiz pievērsās sabiedriski nozīmīgu, organizētu projektu realizēšanai.
Protams, tas nenozīmē, ka viss uzreiz bija labi. Sākām tāpat kā visi – ar kļūdām, kalniem, ērkšķiem un citiem šķēršļiem ceļā. Taču vienu var teikt droši – uz mūsu jaunības un kopējā pieredzes trūkuma fona jau pirmais projekts šķita izdevies pavisam grandiozi, vēlāk radās iespēja to prezentēt pat Francijā, tāpēc lieki bilst, ka bijām sajūsmā un turpināt kāri.
Pirmā projekta nosaukums bija “Daba pilsētā. Pilsēta dabā.” – realizējām to sadarbībā ar Latvijas Zaļo kustību, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras (JSPA) iniciatīvu sadaļas ietvaros. Gribētos jau tagad domāt, ka man kā kustības idejiskajam līderim bijuši vislielākie nopelni tā plānošanā, taču patiesībā tā vis nebija ne tuvu, hehe. Lielāko darbu toreiz paveica cilvēks, kurš vēlāk bija vēl vairāku ļoti interesantu “UrbanTrip” projektu autors, – Ervins Labanovskis, radošs cilvēks, kurš šobrīd nācijai vairāk pazīstams kā ļoti garšīgu bērzu sulu ražotājs. Pats vairāk ņēmos ar cilvēku piesaistīšanu un projekta tekstuālo daļu. Starp citu, par to, ka vispār pievērsāmies projektu rakstīšanai, jāpateicas tobrīd sabiedriski ļoti aktīvai meitenei Inesei Segliņai (nu jau Bulavai), kura pati bija jau iepriekš nopietni darbojusies visdažādāko jauniešu projektu realizēšanā un, pievienojoties mūsu kustībai, tūdaļ redzēja tās potenciālu, par kuru paši ij nenojautām un droši vien bez viņas arī nākotnē nekad neiedomātos.
Tā, slavas ordeņi izdāļāti, laikam nu var beidzot ķerties pie stāsta.
Mūsu pirmais projekts bija vērsts uz Kurzemes piekrastes zonas izpēti, iemūžinot fotogrāfijās pilsētas un dabas mijiedarbību tajā, protams, visvairāk cilvēka ietekmi uz vidi. Šim tekstam zemāk pievienotajā galerijā pirmajā fotokolāžā redzama iniciatīvas grupas plānošanas sanāksme Jūrmalā – gluži tematiski pulcējāmies tā saucamā Zaļā ordeņa “Undīne” teritorijā. Realizācijas posms ilga apmēram nedēļu un ietvēra ceļojumu pa minēto piekrasti maršrutā Kuldīga – Pape – Liepāja – Jūrkalne – Kolka. Fotografējām, runājām ar iedzīvotājiem un paralēli cīnījāmies ar visām organizatoriski-tehniskajām likstām, kas vien mūža pirmajā projektā var pār jaunieša galvu velties.
Kuldīgā apmeklējām fotogrāfa Elmāra Rudzīša organizēto plenēru (bija toreiz tāds forums www.erfoto.lv, kur ļaudis ar šādu kopīgu hobiju komunicēja un visādi organizējās). Toreiz tas likās tāds milzu gods, sastapšanās ar, kā man toreiz šķita, valsts visprofesionālākajiem fotogrāfiem, hehe. Protams, nesaku jau, ka tur tādu nebija, vienkārši toreiz tas viss man bija lielais jaunums un nezināju, kā šādi forumi darbojas, kādi cilvēki savācas fotoplenēros. Īsti neatceros, taču šķiet, ka tieši tur pirmoreiz iepazinos ar fotogrāfi Gundegu Deģi, un viņas talantu man tik tiešām nekad nav nācis prātā noliegt, bet tikai par to sajūsmināties. Savukārt, Papē tikāmies ar vides speciālistiem, un īpaši atmiņā palikusi iespēja palietot putnu vērotāju inventāru, milzu teleobjektīvu, kuru caur speciālu adapteri varēja pielāgot arī “parastam” fotoaparātam. Protams, arī par tādu es tolaik varēju tikai sapņot, tomēr, viens no otra aizņemoties, tikām katrs pie mēģinājuma. Vēl tagad atceroties drusciņ siekalas tek, he.
Pārējā laikā klejojām pa dažādiem objektiem, protams, tradicionāli Karostu u.c. Bija iespēja gudru ļaužu vadībā apgūt jaunas iemaņas, un droši vien tieši tas ir laiks, kad arī man sāka veidoties īsta interese par fotogrāfiju un doma turpmāk veidot “UrbanTrip” sociālās mākslas, nevis tikai aizraujošas laika pavadīšanas kontekstā.
Vēlāk iegūto materiālu daļēji izrādījām izstādē. Tiesa gan, kā jau latvieši mēdz teikt, pirmie kucēni jāslīcina (nekad nav patikusi šī frāze, taču citas mums nav). Organizējām to kāda krodziņa telpās, rezultātā tā bija grūti pieejama apmeklētājiem, nebija vietas visām bildēm, trūka pietiekama apgaismojuma, – un tādā garā sarakstu var turpināt. Taču paši, bez šaubām, tik un tā varen lepojāmies ar savu veikumu. Vēlāk, kā jau sākumā minēju, mums šī projekta plānošanas un realizācijas gaitu, kā arī rezultātu – tiesa, pamatā virtuālā veidā – radās iespēja prezentēt jaunatnes iniciatīvu programmas publiskā forumā Grenoblē (Francijā), kurā piedalījās, šķiet, ap deviņiem desmitiem dažādu organizāciju. Gandrīz visi dalībnieki bija no Francijas, ārzemes pārstāvēja tikai grieķi un mēs, latvieši. Žēl vispār, ka neviens nefilmēja mūsu pirmo tikšanos ar šiem grieķiem, – tad būtu fiksēts dzīves garumā laikam gan vislielākais pārsteigums mūsu sejās. Apmainoties ar tradicionālajām iepazīšanās frāzēm, ko tad mēs viens par otra valsti zinām, pēkšņi viens grieķis izspēra, ka zinot Gulbeni, esot tur bijis, tāda interesanta pilsēta… Nu, jūs saprotat, kādu reakciju tas izsauca, he. Šobrīd jau viss ir daudz labāk, taču tālajā 2005. gadā vēl nevarēja prasīt, lai daudziem ārzemniekiem ir nojausma, kur vispār atrodas Latvija, nemaz nerunājot par tās vidējā līmeņa pilsētām. Tas ir, prasīt jau varēja, bet kas to būtu devis. Taču grieķi šajā forumā pārstāvēja organizāciju, kas organizē ceļojošā cirkus izrādes riska grupu bērniem, un kāds no tās ceļiem reiz bija vedis arī cauri Latvijai.
Protams, gribēdams nevaru ne izstāstīt, ne pat tiešām visu atcerēties, ko piedzīvojām projekta nedēļā un atskaites posmos, tomēr šis bija tāds īss ieskatiņš, fonā pētot fotogrāfijas. Pievienotajā galerijā no projekta gaitas ir redzami tikai daži kadri, turklāt bez pretenzijām uz kvalitāti – jo tādu īstu hroniku veidot toreiz pat neienāca prātā, tomēr kaut kas jau krājumā ir (dažām bildēm ir pievienoti arī sīkāk paskaidrojoši komentāri). Iemaldījušies arī daži elementi no izstādes materiāla, vēl pa kādam var ieraudzīt projekta īsā apraksta lapā. Ceru vispār, ka šo izlasīs kāds no projekta dalībniekiem un komentāros tāpat padalīsies ar savām atmiņām, iespaidu krikumiem utt. Jo tāpat jau esmu pateicis tikai labi ja desmito daļu no tā, ko grasījos, kad sāku rakstīt. Un noteikti daudz lieka, hehe.
* Hermanis Hese, “Stepes vilks” (Ģirta Bļodnieka un Alīdas Bļodnieces tulkojumā)
Jaunākie komentāri