Nesen ar draugiem pavadījām laiciņu vislabākajās urbantrip tradīcijās – ar šašliku un citām blēņām uz kārtīga jumta. Nu piedāvāju Jums paraudzīties, apmēram kā tas izskatījās no malas.
Par sava veida hobiju gan man, gan vēl dažiem citiem ļautiņiem jau izsenis ir kļuvusi vazāšanās pa dievu un cilvēku pamestām vietām ne tikai ar fotoaparātu, bet arī ar cepamgaļu, tēju un citām garšīgām lietām. Lūk, daži “vēsturiski” foto no tādiem pasākumiem.
Pie šīs paša izklaides veida noteikti ir skaitāmas arī mūsu kādreizējās “industriālās pusdienas”, kas notika kāda 75% nopietna fotoprojekta ietvaros. Ak, bet ne par to stāsts, aizrāvos.
Tātad – kādā pavisam nesenā, vēl pietiekami saulainā nedēļas nogalē nolēmām sarīkot kārtējo šādu pasākumu. Sākumā divatā – es un Ilmārs, vēlāk plānam pievienojās vēl daži mūsu paaicināti ļautiņi.
Pirmajā objektā tūdaļ ievācāmies ar visu līdzpaņemto izklaides aprīkojumu un trakajām idejām. Vispirms tika filmēts reklāmklipiņš tuvākajām “airsoft” sacensībām, ar to pārsvarā darbojās Ilmārs, es vien kādā pēkšņas iegribas brīdī iejaucos, lai varētu tapt šis kadrs. Pats esmu šoreiz objektīva “pareizajā pusē”, tas ir, iekš bildītes redzams, hehe – bet podziņu spieda Ilmārs.
Pārējo laiku es veltīju, lai uzsāktu šašlika pagatavošanu, iekurtu ūdenspīpi un kārtīgi izlamātos par to, ka esmu piemirsis mājās foliju. Pēdējais elements ir vitāli nepieciešams brīžos, kad runa ir par ūdenspīpēm. – uz tā balstās ogle, kurai no tabakas jābūt pietiekamā atstatumā, lai tabaka nepiedegtu un dūms nekļūtu ass un bezgaršīgs. Tā nu man, lai nezaudētu šiša-hāna titulu, nācās domāt par alternatīvām metodēm. Kā Jūs to risinātu, ja atrastos graustā, kurā nav nekā, izņemot saberztus ķieģeļus, armatūras paliekas un stikla lauskas?
Kas man cits atlika… Klejoju pa stāviem minūtes 20, līdz izdevās atrast kāda priekšgājēja nomestu tukšu enerģijas dzēriena bundžu. Ar sarūsējušu naglu durstīju to tik ilgi, kamēr ieguvu kaut ko vismaz attāli līdzīgu nepieciešamajai detaļai.
Negribu gan apgalvot, ka tas bija labi darīts. Ar šādu “detaļu” nekādu sevišķo hermētismu vis nepanāksi, ogli aizkurināt izrādījās visai grūti. Piedevām, uz bundžas sieniņām acīmredzot saglabājusies dzēriena kārtiņa karstot deva ne pārāk lādzīgu piegaršu, vai varbūt tā nāca no etiķetei izmantotās krāsas. Katrā ziņā, pīpēt varēja, taču atkārtot vairs negribējās. Pazīmējos vēl ar savu jauno ieguvumu (šī ir jau sestā, kas man piederējusi) kameras priekšā, un metām mieru, lai ķertos pie ēšanas.
Paēduši ātri nokopām izmantoto teritoriju un devāmies uz nākamo objektu, pa ceļam satiekot arī GarJāni – Latvijas Kabrioletu kluba prezidentu, kurš mums pievienojās, lai uz graustu fona sabildētu savu jauno braucamrīku, sauktu par Vētrasputnu.
Mašīna kā konfekte, vai ne? Bet neticēsiet – tā ir vairāku mēnešu smagā darbā uzķīlēta no šī te vraka, kas redzams nākamajā bildē. Mazliet vairāk par procesu, ja ir vēlme, varat uzzināt paša GarJāņa galerijā.
Objektā, kuru izmantojām Vētrasputna fonam, ir tapusi arī iepriekšējā ieraksta fotogrāfija, kuru ērtības labad pārpublicēju arī šeit; autors ir jau minētais GarJānis.
Pilns ceļojuma apraksts: http://whiterabbit.lv/2009/10/12/industrialais-sasliks/
Jaunākie komentāri