Reizēm diezgan savādi paliek ap sirdi, vērojot pilsētu maināmies. Bez šaubām, progress ir laba lieta, arī pilsētas sejai jāmainās laikam līdzi un tādā garā, – bet tomēr ikreiz tāda savāda sāpe dziļi iekšā. Piemēram, kad nojauc kādas ēkas, pie kuru esamības esi pa īstam pieradis. Es šeit nerunāju par sevišķiem arhitektūras pieminekļiem vai citiem kultūrvēsturiski svarīgiem objektiem, vairāk par tādu “parastā pilsētnieka” ierasto vidi. Man tāda sajūta bija, kad nojauca, teiksim, Sporta pili, Centrālo pastu. Ēkas, kuru pastāvēšanas fakts ieēdies stabilo Rīgas asociāciju slānītī. Vai Jums arī tā mēdz būt?
|
||||||
   |
Interesants noskaņu video no nejauša atbalstītāja – tapis kā tests kādas noteiktas firmas noteikta kameras modeļa spējām, taču no attēlotā materiāla viedokļa toties vērtīgs un jauks liekas “UrbanTrip” faniem, hehe. Filmēts pie Mangaļsalas mola. Viss nāk un aiziet tālumā… Tā nu arī Latvijas pilsētpētnieku viens no visiecienītākajiem objektiem ir sasniedzis reinkarnācijas punktu, kurā tā ķermeniskais veidols tiek sagrauts un pāri paliks tikai ļaužu atmiņas. Būtu liekulīgi apgalvot, ka es vēlētos to mūžīgi redzēt veca fabrikas grausta statusā – un tomēr sava daļa žēluma arī ir, to noliegt nevar. Sloka vēsturiski ir bijusi Jūrmalas rūpnieciskā daļa. Minētā fabrika sākusi darbību kā Baltijas celulozes fabrika (1895); pirmā pasaules kara laikā nopostīta un tad atjaunota, vēlāk tā paplašināja savu profilu un kļuva par Slokas Celulozes un papīra fabriku. 1994. gadā tās darbība tika pārtraukta, balstoties uz ekoloģiskiem un ekonomiskiem apsvērumiem. Ilggadējais Slokas CPF galvenais inženieris Gunārs Dankfelds paudis viedokli, ka gandrīz 3 gadus ilgušajā kampaņā par fabrikas slēgšanu bijis daudz pārspīlējumu, politiska populisma un valdības vienaldzības. Rezultāts tam ir viens – šobrīd Latvija papīra izstrādājumus importē no citām valstīm, bet Slokas CPF slēgšanas pamatotība joprojām ir diskutabls jautājums. Pielikumā dažas fotogrāfijas – gan no agrākiem laikiem, gan šī brīža, kad lielākā daļa ēku ir jau pazudusi no zemes virsas. Nesen Twitter plašumos manīju pāris personas strīdamies par kādas frāzes pārpublicēšanu bez atsauces no viena resursa otrā. Un biju pārsteigts, ka frāze jau, izrādās, nāk no manis paša. Precīzāk, no kāda ar ārzemju viesiem saistīta pasākuma pirms dažiem gadiem un vismaz latviskajā apritē patiesi no manis aizgājusi. Turklāt ciešā saistībā ar UrbanTrip, tamdēļ pastāstīšu šo piedzīvojumu arī Jums, ja reiz atgādināts, hehe. Notika tas 2006. gada pašā nogalē, kad ciemos uz Latviju devās divi somu urban exploration fani – Tomass un…. hm, patiesi neatceros, kā otru sauc, jo visa organizatoriskā sarakste, kā arī vēlāka kontaktēšanās ir notikusi tikai ar Tomasu. Pieteicās paši, izlasījuši kaut kur par “Urbantrip”. Gribot ekskursiju Latvijas objektos. Un tātad – 30. decembra rīts, dodos uz hosteli, kurā šie apmetušies un kur sarunāts vestibilā tikties. Zinot ceļojošu somu ieradumus, rēķinos ar faktu, ka ciemiņi varētu izrādīties darboties vēl nespējīgi. Tomēr sēžu un gaidu. |
 |
||||
|
Copyright © 2026 UrbanTrip - All Rights Reserved Powered by WordPress & Atahualpa |
||||||
Jaunākie komentāri