P I L S Ē T I Z P Ē T E
industriālais tūrisms
URBAN EXPLORATION

RUST IN PEACE

Saistītie projekti




Kontaktiem

Jauna izstāde – ielu fotogrāfija

Runā, ka no tuvākās ceturtdienas Latvijas Fotogrāfijas muzejā būšot apskatāma izstāde “Ielu fotogrāfija”, kurā apkopoti mūsdienu latviešu fotogrāfu darbi – autoru bariņā ir Irēna Stefanoviča, Laura Appena, Gints Ivuškāns, Juris Justs, Olafs Ošs, Romāns Drics un Viesturs Pinka. Darbi tapuši laikā no 2010. līdz 2015. gadam, pārsvarā Rīgas ielās. Domāju, ir vērts apmeklēt.

P.S. mazliet plašāk par to, who is who, var noskaidrot te: Fotomuzejā atklās izstādi ar ielu fotogrāfijām

izstade

Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi

Izrādās, man pat līdz šim neko nenojaušot, top fotogrāmata par Latviju, droši vien iespaidīga un droši vien ļoti interesanta. Autores ir divas meitenes – Elīna Kursīte un Elīna Kolāte, kuras vienojušās, ka viena bildēs un otra rakstīs. Un nu grāmatai vēl arvien tiek vākti izdošanas līdzekļi, kas dod iespēju procesā piedalīties ikvienam!

Lūk, te ir saite ziedojumiem tiešsaistes režīmā:
https://projektubanka.lv/projects/latvijas-pierobezas-pedejie-mohikani

Zinu, ka viena no Elīnām tik tiešām ir ļoti labs fotogrāfs. Un ar interesi gaidu, kā būs, kad otra uzrakstīs kaut ko vidēji nopietni un skaisti, bez ierastās kodīgi ironiskās plosīšanās – jo re, te taču ir tam brīnišķīga iespēja! Un kopā tas varētu būt ļoti labi.

Savulaik arī paši pāris URBANTRIP projektu ietvaros braukājām tieši pa pierobežas ciemiem, un arvien atceros toreiz gūtās emocijas. Varbūt kādreiz pilsētniekam šķiet, ka tālajos reģionos cilvēki ir atpalikuši no “tās īstās dzīves” un ir ierakušies tikai darbos bez iespējas dzīvi izdzīvot, taču patiesībā tieši mēs visvairāk varētu no viņiem pamācīties – to īsto sirsnību, atklātību, tīri cilvēcisko izpalīdzību.

Lai apņēmīgajām autorēm veicas!

Pavasarīga vizīte Skrundā

Šodien saistībā ar kādu pavisam citu sarunu man tika atgādināts Skrundas militārās pilsētiņas apmeklējums, kuru izveicu šī gada pavasarī. Nevar noliegt, ka vietas paskats varēja likt vēlēties ko labāku – bet tāds jau parasti ir bez apsardzes palikušo objektu liktenis. Protams, pretējā gadījumā jau tur diez vai būtu pārāk vienkārši iekļūt, taču skumjas pārdomas tas viss uzdzen tik un tā. Šobrīd vienīgais vārgais pilsētiņas tikumības sargs ir uzraksts “Privātīpašums”, un tā centieni nav bijuši pietiekami – pievākts daudz kas no tā, kas nav salauzts… Lai gan šis tas acij interesants arvien vēl mēdz atrasties, jā gan.

Kopumā kādreiz Skrundas lokatoram piegulošajai armijas pilsētiņai ir bijis diezgan problemātisks liktenis. 2010. gada sākumā tā it kā tika pārdota starpniekam, kura naudas devējs bija paredzējis tās teritorijā ierīkot cūkkopības kompleksu. Tomēr pavisam drīz pircējs no šī darījuma atteicās (iemeslu Privatizācijas Aģentūra publiski neizpauda), un viņa vietā stājās cits. Tad pagāja laiks, un atteicās arī šis pircējs… Trešajā izsolē uzvarēja krievu uzņēmums “Iniciatīva Europa”, par kuru mēļoja, ka tas cerējis nopelnīt no objektā savāktā krāsainā metāla, tomēr šīs cerības neesot attaisnojušās, un īpašnieks drīz pārstājis izrādīt interesi par savu guvumu. 2013. gadā portāls “KasJauns” rakstīja, ka jau kopš 2011. gada uzņēmums nav maksājis attiecīgajai pašvaldībai nekustamā īpašuma nodokli, bet ar tā īpašniekiem neesot iespējams sazināties.

Nākamā īpašuma izsole notika 2014. gadā, bet arī tās uzvarētājs, mūsu pašu “Kurzemes nekustamie īpašumi”, noteiktajā termiņā nesamaksāja prasīto summu, un izsoli jau atkal nācās atzīt par nenotikušu. Beidzot šī gada sākumā to par nieka 12 000 € ir iegādājusies Skrundas novada dome, un pavasara izskaņā par zemes nomāšanu tajā esot interesējušies Nacionālie bruņotie spēki.

#velo Neredzamā ķivere

Gudrās zviedru meitenes nākušas klajā ar, manuprāt, diezgan interesantu izgudrojumu – kura izstrāde tām prasījusi vien tādu nieku kā septiņi dzīves gadi pētījumos…

Runa ir par tiešām “neredzamu” velosipēdista drošības ķiveri, kura parādās tikai īstas vajadzības brīdī – pēc automašīnas ierastā drošības spilvena principa. Kā viens no tiem cilvēkiem, kuru ļoti kaitina klasiskās veloķiveres pielietojuma īpatnības, varu droši apgalvot, ka zviedriešu piedāvātais risinājums, ja tas izrādītos veiksmīgs, mani tiešām uzrunā.

Pa tējas tasei mākoņiem tuvāk

Nesen piedāvāju progresīvās tējnīcas “X-Чай Рига” īpašniekam Jurijam noturēt tējas ceremoniju uz Ķemeru “Līvas” jumta, kamēr tā vēl nav pavisam iznīkusi. Sacīts – darīts! Jau nākamajā rītā bijām tur augšā.

Ar garu aprakstu negribu te aizrauties, piebildīšu vien, kas bija mūsu šoreiz baudītās tējas – ceru, ka tulkoju man teikto kaut puslīdz atbilstoši patiesībai: tumšā ūluna tēja “Shui Hsien” kombinācijā ar Guangdongas ūluna tēju “Huang Dan Cong”, visam piejaucot šķipsniņu vietējās, Latvijas ugunspuķes tējiņas.