Krietna daļa manu bērnības atmiņu saistās ar mūziku – pateicoties tēvam, man arī “tumšajos gados” bija iespēja klausīties ne tikai Ļeontjevu un Pugačovu (nebūt tos nemēģinot nonievāt – bet Jūs taču saprotat, par ko es runāju), bet arī kvalitatīvu rokmūziku iz citām valstīm. Pamatā tam visam bija lērums jūrnieku ievestu lentu, kas nereti nonāca arī mūsu krājumos. Atskaņots tas laika gaitā tika uz visdažādākajiem magnetofoniem, kuri diemžēl nav vairs saglabājušies – izņemot vienu, kas gan tika teju kā kolekcijas brīnums iepirkts kādus gadus vēlāk. Plašāku aprakstu kopā ar bildītēm noslēpšu zem šī ieraksta “griezuma līnijas”.
Pieminētais kolekcijas brīnums ir šis te – lenšu magnetofons “Олимп МПК-005с”. Savā laikā tas maksāja pamatīgas naudiņas un bija vispār traki slavens un iekārojams.
Praktiski šis magnetofons laikam gan bija visprofesionālākā audioiekārta, ko jebkad uzražoja attiecīgās nozares tehniķi PSRS laikā. Magnetofons bija domāts darbam tikai komplektā ar pastiprinātāju, tam bija savs atsevišķs komutators, elektroniskā vadības sistēma (kas izpaudās kā apmēram ķieģeļa izmēru pults, hehe), kā arī vesela kaudze iebūvētu regulācijas un stabilizācijas funkciju, par kurām es nejūtos kompetents spriest. Kā pastiprinātāju tēvs izmantoja “Brig-001”, kas tolaik tāpat skaitījās sava atzara karognesējs – un jāsaka, arī šis aparāts joprojām dzīvo mūsu mājās un kalpo gods godam. Patiesībā tādu ir pat divi, tikai manējais ir pārcietis krietnas modifikācijas, izslēdzot lielu daļu regulācijas shēmu un atstājot tikai izteikti pastiprinošo, visas skaņas pieregulēšanas funkcijas atstājot datora ziņā, pie kura tas pieslēgts. Starp citu, ja interesē sīkāka informācija, pamatīgs šī modeļa apraksts krievu valodā ir atrodams http://www.aml.nm.ru/brig.htm.
Te vēl šis tas saistībā ar lenšu magnetofoniem – tāpat iz pašu kolekcijas.
Atradu arhīvos arīdzan kādu interesantu video fragmentu: tur labi redzams, kādus brīnumus savulaik spēja saražot tehnikas progresa nesabojātie entuziasti.
Kas attiecas uz audiolietām… Te ir vēl viens elektroaparāts, kas bērnības atmiņās palicis kā pirmais skaņu laimes nesējs, kas piederēja pašam – kasešu magnetofons “Весна-202” (Pavasaris-202); ražot tādus aparātiņus rūpnīca “Искра” (Dzirkstele) uzsāka 1977. gadā. Fotogrāfija tapusi pirms kādām nedēļām tepat mājās, tamdēļ arī kadrā redzamais eksemplārs ir tāds apbružāts. Oriģinālā tam virs kasešu šahtas vēl būtu jābūt tādam glītam vāciņam, kas atveras, ja nospiež attiecīgo podziņu (ar ārkārtīgi viltīgu sistēmu – tiešu sviru, kas spiež uz augšu kaseti, kura savukārt atspiež vaļā vāciņu). Man to pašu aparāta mūža novakarā nācās darīt ar pirkstiem. Patiesībā gan par mūža novakaru īsti vēl runāt nevajadzētu, jo magnetofons pats strādā – miris ir tikai barošanas vads un iekšpusē trūkst viena gumija. Tomēr pagaidām, piedodiet, neesmu redzējis sevišķas vajadzības tā darbību atjaunot.
P.S. ja ir interese, šeit ir avots, kurā var plašāk iepazīties ar magnetofona oriģinālo izskatu un pat izlasīt tā lietošanas instrukciju: http://www.rw6ase.narod.ru/w/wesna/wesna202.html
Jaunākie komentāri