Sic transit gloria “Līva”

Šis būs neliels pastāstiņš par vēl vienu no digeru pasaules aizejošu lielisku objektu – gan vēl ne tik izteikti, kā tas ir Slokas papīrfabrikas gadījumā, un tomēr. Tātad – sanatorijas viesnīca “Līva” Ķemeros. Abi minētie objekti līdz šim ir bijuši vienīgie, par ko esmu reizēm rakstījis atklāti, jo informācija par tiem internetā tāpat ir jau iegāzta tonnām. Taču notiekošais ir labs piemērs tam, kāpēc parasti aicinu par citiem objektiem precizētu informāciju nepubliskot. Raugi – jo vairāk informācijas par objektiem nonāk publiskā telpā, jo apmeklētāki tie top un jo drīzāk gaidāms ir objekta mūža noriets… Un ne jau tikai tāpēc (lai arī visbiežāk), ka to degradē paši apmeklētāji ar savu neuzmanību vai tieksmi kaut ko salauzt, apķēpāt. Nereti arī tāpēc, ka teritoriju privātīpašnieki vai pilsētu vadība satrūkstas no apmeklētāju pūļiem un sāk ieviest “pasākumus drošības uzlabošanai”. Tā tas bija Slokā, un tā ir tagad Ķemeros.

Ķemeru “Līva” līdz šim ir bijusi manai sirdij tuvākais urbantrip objekts. Tajā esmu gan tāpat vien klaiņojis, gan pildījis fotoskolas uzdevumus, gan svinējis Ziemassvētkus un atzīmējis valstiskas gadadienas. Decembra sākumā atkal turp aizdevos ar kārtējo oriģinālo mērķi, kura plašāku aprakstu Jums nāksies kādu laiciņu pagaidīt.

Pienākot pie ieejas objektā, jau gaidīja pirmais nelielais pārsteigums – uz stabiem un citās vietās parādījušies brīdinājuma uzraksti. Kas pats par sevi, protams, nav nekas slikts.

Daudz nepatīkamāks likās esam nākamais atklājums – visā ēkas augstumā ir nozāģētas galvenās betona kāpnes. Rezultātā tas krietni apgrūtina pārvietošanos objektā, turklāt dažiem interesantiem stāviem tiešu pieeju liedz nu jau pavisam.

Arī cituviet ir vērojami ēkas postījumi – par tiem gan nav īsti skaidrs, kā tie radušies. Tomēr vairāk sliecos domāt, ka arī to izcelsme ir mākslīga, cilvēka rokas ierosināta.

Tā nu steidzām šoreiz vēl tvert mirkļa burvību – ej nu sazini, cik daudz no tā visa vēl varēs redzēt, kad parādīšos objektā nākamreiz…

Ak jā, aizmirsu piebilst – neskatoties uz tiešo ceļojuma mērķi, par kuru jau teicos stāstīt citreiz, pie viena atzīmējām “Līvā” arī pirmo adventi. Lūk, apmēram tā:

Kopumā jāsaka – nekādi nespēju to noliegt: ja arī šis objekts kļūs pavisam nepieejams, man būs ļoti žēl. Ar to saistīts bezgala daudz atmiņu – pat tādu, kas ne tikai uz izklaides daļu dzīvē attiecināmas. Visgaišākās no visām gan laikam ir palikušas no 2007. gada projekta “Vilciens Rīga-Dubulti”, ko radošā apvienība “UrbanTrip” realizēja ar Eiropas Savienības fondu atbalstu un kurā piedalījās 33 fotogrāfi no Latvijas, Polijas, Lietuvas un Zviedrijas. Toreiz viens no noslēguma pasākumiem norisinājās tieši “Līvā” – uznesām pa nu jau nozāģētajām kāpnēm uz jumta pamatīgu mūzikas aparatūras krājumu, tostarp arī ledusskapja lieluma strāvas ģeneratoru, dažādas ēdamlietas un tādā garā. Rau, kas no tā toreiz sanāca:

Ar šo arīdzan atļaušos pagaidām rakstāmo par “Līvu” beigt. Protams, paturot prātā solījumu, kas dots tā sākumā.